Savas laboratorijas piezīmju grāmatiņas 239. lappusē es uzzīmēju pēdējo periodu stikla trauku mazgāšanas ar rokām laikmetā. Tās pēcpusdienas, kas pavadītas, cīnoties ar spītīgām atliekām, tie rīti, ko sabojājuši piesārņoti eksperimenti, — tas viss kļuva par vēsturi līdz ar…automātiska stikla trauku mazgātāja.

Es ieslēdzu ierīci, ievietoju statīvā ar organiskajiem reaģentiem iekrāsotu mērkolbu, aizvēru kameras durvis un izvēlējos“Organiskā mazgāšana“programmu un nospiedu starta pogu. Iekšpusē rotējošās rokas atdzīvojās, ūdens strūklas virpuļoja, kamēr displeja ekrānā tika reģistrēti reāllaika dati: ūdens temperatūra, cikla ilgums, izsmidzināšanas spiediens, vadītspēja. Caur skata lodziņu es vēroju, kā izšķīst pēdējās reaģenta pēdas —dziļi apmierinošs.

Kas reiz aizņēmatrīs cilvēki 90 minūtesberzt — kalnu 200 ml vērtņu — tagad bija nevainojami iztīrīts40 minūšu standarta ciklsBet maģija neaprobežojās tikai ar mazgāšanu. Pēc cikla es varēju izvēlētiesžāvēšana, uzdevums, kas ilgi bija mocījis manuālu tīrīšanu. Tagad, ar vienu komandu,mašīnanemanāmi pārgāja uz žāvēšanu, padarot“mazgāt-žāvēt-lietot”realitāte. Viss process, sākot no skalošanas līdz žāvēšanai, norisinājās noslēgtā kamerā —nulles cilvēka iejaukšanās, nulle atkārtotas piesārņošanas riska pārvietošanas laikā un nulle iedarbības apdraudējumu laboratorijas personālam.

Kad no kameras iznāca siltu konisko kolbu partija, mani pārņēma atklāsme:Šī mašīnanebija tikai apkopēja; tā bijavārtu sargs pret eksperimentālām kļūdāmAizstājot cilvēka mainīgumu ar standartizētiem protokoliem, tas pārvērta reproducējamību par mehānisku noteiktību. Cenšoties sasniegt zinātniskus atklājumus, iespējams, patiesākie sasniegumi sākas šeit — šajos rūpīgi kontrolētajos tīrības ciklos.